Savienojumu klase, kas veidojas, izocianāta komponentiem reaģējot ar aminos savienojumiem. Izocianātu komponenti var būt monomēri, polimēri, izocianātu atvasinājumi, prepolimēri un pusprepolimēri.
Poliurīnviela ir gāzēts poliamīds, kas ir salīdzināms ar izpētīto polikarbonātu. Karbamīda grupas polaritāte ir liela, un var veidoties vairāk ūdeņraža saišu. Tāpēc poliurīnvielas kušanas temperatūra ir augstāka nekā atbilstošajam poliamīdam, un arī tā izturība ir lielāka. Tas ir piemērots tekstilšķiedrām. Poliurīnvielu var sintezēt, polimerizējot diamīnu ar diizocianātu vai urīnvielu.
Polinililurīnviela ir reprezentatīvs poliurīnvielas polimērs. Sagatavots, kondensējot nonadiamīnu ar urīnvielu, tā īpašības ir līdzīgas poliamīda (piemēram, neilona 6) īpašībām. To var kausēt ar vērpšanu 230–235 C temperatūrā ar mazu blīvumu (1,066 g / cm 3). Tam ir laba karstumizturība, krāsošana un izturība pret koroziju. Šķiedru stiepes izturība ir 0,0441–0,0539 ņūtoni / d, un pagarinājums ir 23%. Tas ir piemērots ražošanai. Makšķerēšanas tīkli un trikotāža.
Poliurīnviela tiek plaši izmantota. Tās pielietojuma jomas ir: betona aizsardzība veido 60%, kravas automašīnu nodilumizturīgā odere veido 15%, tērauda konstrukciju aizsardzība pret koroziju - 10%, jumta ūdensnecaurlaidīgā daļa - 10%, citi veido 5%.
Kā aizsargtehnoloģiju poliurīnvielas tehnoloģija galvenokārt tiek izmantota četrās jomās: ūdensnecaurlaidīga, pretkorozijas, preterozijas un virsmas apdare. Piemēram, poliurīnvielas pielietojums cauruļvadu pretkorozijas apkaklīšu pilsētā, cauruļvadu pretkorozija ir arī agrākais un lielākais poliurīnvielas tehnoloģijas pielietojuma lauks. Pielietojums citās jomās ietver tērauda konstrukciju pretkoroziju (īpaši tērauda pāļiem piestātnēs), elastīgos pretsadursmes materiālus (jūras bojas, akordu aizsargi)
Atomelektrostaciju aizsardzība, aizsardzības nozare (cisternu šasija, nesoša ķivere), peldbaseina iespējas utt.
